Río abajo río*

Lasiet skaistas grāmatas.

Šī veltīta pirmatnējās Sievietes arhetipa izpētei.

Un dažādām pasakām, teikām, mītiem. Pa vidu visam vēl daudz, daudz spāniskā.

Un vispār, stāstiet, lūdzu, pasakas!

 

Reiz es sapņoju, ka stāstu pasakas un jūtu vieglu, mudinošu sitienu pa kājas pēdu. Es paskatos lejup un redzu, ka stāvu uz pleciem vecai sieviņai, kas, aptvērusi manas potītes, smaidot mani uzlūko.

Es viņai saku: “Nē, nē, nāc stāvēt uz maniem pleciem, jo tu esi veca, bet es – jauna.”
“Nē, nē,” viņa iebilst, “viss ir tieši tā, kā tam jābūt.”

Un es redzu, ka viņa stāv uz pleciem vēl sirmākai večai, kura stāv uz pleciem sievietei, kura, ietērpusies krāšņā apmetnī, stāv uz pleciem citai dvēselei, kura stāv uz pleciem..

Es noticēju vecās sievas vārdiem: tā ir mana nolemtība – pasaku teicējas valodu man dāvā priekšgājēju spēks un gara dotības.

 

/ “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” /

 

 

*Upe zem upes (no spāņu val.)

How strange is to be anything at all.

Sometimes you’re 23 and standing in the kitchen of your house making breakfast and brewing coffee and listening to music that for some reason is really getting to your heart. You’re just standing there thinking about going to work and picking up your dry cleaning. And also more exciting things like books you’re reading and trips you plan on taking and relationships that are springing into existence. Or fading from your memory, which is far less exciting. And suddenly you just don’t feel at home in your skin or in your house and you just want home but “Mom’s” probably wouldn’t feel like home anymore either. There used to be the comfort of a number in your phone and ears that listened everyday and arms that were never for anyone else. But just to calm you down when you started feeling trapped in a five-minute period where nostalgia is too much and thoughts of this person you are feel foreign. When you realize that you’ll never be this young again but this is the first time you’ve ever been this old. When you can’t remember how you got from sixteen to here and all the same feel like sixteen is just as much of a stranger to you now. The song is over. The coffee’s done. You’re going to breathe in and out. You’re going to be fine in about five minutes.

-Winter of the air

Brīdis, kad grāmatu lasīšana uzvarējusi vēlmi rakstīt.

Tagad gan, prieki  beigušies, ar kafiju atpakaļ pie grāmatas, kas grauj manu pašapziņu (Ievads socioloģijā)

Skaistāko rudens dziesmu nerādīšu.šodien.

Have a wonderful day.

Paula