Es labprāt teiktu: Imants Ziedonis ir mans.

“Kāpēc tauriņi laižas tieši uz puķēm? Kāpēc tie nevarētu nolaisties uz, piemēram, manis? Ha! Atkal viens tikko uzlaidās uz kaut kādas puķes, pie tam puķes- viduvējības, nevis uz kādas- greznās. Nu, labi. Es varbūt neesmu tik košs, toties esmu liels. Bet varbūt principiāli tie negrib ielaisties ar tādiem, kā es – homo sapieniem?”

Bet kurš kuram sāka nepatikt pirmais – Imants taureņiem vai taureņi Imantam – gan paliks nezināms.

Iespējams, Ziedonim pie mājas bija smuka puķudobe, kur taureņiem ļoti patika nolaisties. Un, iespējams, skaistās dobes dēļ taureņi mīlēja Imantu.

Man liekas, ka arī Imants Ziedonis savu dzīvi ir veidojis tā, ka tā no viņa neko neprasa. Bet Ziedoni mēs nevaram pieņem tikai ar pasakām. Viņš ir dzejnieks, mūsu tautas dzejnieks. Viņš dzeju padara baltu, tīru, koptu. Caur Ziedoņa dzeju es varu vairāk ieiet sevī, izprast sevi, savas ilgas, jūtas. Es taču ilgojos pēc kaut kā cēla, skaista, lasot dzeju.

Imants Ziedonis ir jāmīl, jāizprot, jo citādāk viņa domas pavedienu nav iespējams pārķert. Tad ir grūti saņemt tās vērtības, kuras, piemēram, dod epifānijas. Lielākoties cilvēks uzpošas tikai tādēļ, lai izrādītos apkārtējiem. Bet tas nav vajadzīgs, jo pēc mēneša tāpat aizmirsīs, kādas firmas bikses tu biji vilcis.

Es labprāt teiktu: “Ziedonis ir mans.” Bet vai tā var teikt? Nē. Imants Ziedonis pieder mums visiem, visai mūsu tautai. Ar saviem darbiem viņš ienāk katra sirdī un dvēselē.Image

Sentiments. Nolādētais sentiments.