Mana valoda ir mana brīvība. Iespēja pārvērst savas domas vārdos un tapt sadzirdētai. Tiesības paust savu viedokli un pieķeršanos. Valoda ir mans patvērums, jo es zinu, ka pat elpoju latviski.

Es uzskatu, ka tas nav nekas neierasts dēvēt savu valodu par savu godu, ko nekad nevarētu attiecināt uz kādu svešvalodu. Citu valodu var dēvēt par zināšanām, talantu, nodarbošanos, aizraušanos, pat par savu ikdienu, bet ne par godu un lepnumu.

Gan putnu čivināšana, gan vēja čaboņa, gan lietus lāšu pakšķēšana – tas viss veido dabas valodu. Tā ir raiba un bagāta, taču jēdziens par valodu ir saistīts ar cilvēku, jo no visām būtnēm tikai viņš ir apveltīts ar spēju runāt.

Es eju caur svešiem dārziem tikai tāpēc, lai savai valodai atnestu puķes, es skatos svešus tikumus, lai tos upurētu savai tēvzemei. Kāpēc latviešiem vienam ar otru būtu jārunā citā valodā, ja mums ir sava, tikpat skaista, raita un savdabīga? Esmu lepna, jo man ir sava tauta, sava valoda, un tas ir mans gods.

Bet jautājums paliek aktuāls. Kas valoda ir tev?