Par raganu dedzināšanu un akadēmiskiem notikumiem.

30. aprīļa nakts nu jau gadskārtēji Latvijas Kultūras akadēmijas vidē pasludināta par Valpurģu nakti.

Valpurģi 2014

   Valpurģu nakts svinēšana līdz Latvijas Kultūras akadēmijai atnākusi no tālā 8. gadsimta, kad šajā naktī, kā leģenda vēsta, visas raganas kāpušas uz savām slotām, salidojušas ap kopīgu ugunskuru un dzīrojušas ar pašu velnu. Viduslaiku raganu prāvu laikā Valpurģu nakts tika aizliegta, jo kristīgā pasaule nepieņēma šīs pagāniskās izdarības. Tā līdz šodienai nonācis rituāls, kurā 30. aprīļa naktī, Valpurģos, ragana tiek dedzināta uz sārta. Vēl Eiropā šī nakts tika atzīmēta kā pavasara iestāšanās, tumsas aizdzīšana un gaismas ienākšanas svētki.

Šogad esam nolēmuši savus studentus un visus, visus interesentus priecēt ar kvalitatīvām, pašmāju rokgrupām, audiovizuālo studentu veidotajām filmām, konkursiem, sacensībām visas nakts garumā. Un neiztikt bez pārsteigumiem.

1619189_688487481210006_1467035221_n

 

Río abajo río*

Lasiet skaistas grāmatas.

Šī veltīta pirmatnējās Sievietes arhetipa izpētei.

Un dažādām pasakām, teikām, mītiem. Pa vidu visam vēl daudz, daudz spāniskā.

Un vispār, stāstiet, lūdzu, pasakas!

 

Reiz es sapņoju, ka stāstu pasakas un jūtu vieglu, mudinošu sitienu pa kājas pēdu. Es paskatos lejup un redzu, ka stāvu uz pleciem vecai sieviņai, kas, aptvērusi manas potītes, smaidot mani uzlūko.

Es viņai saku: “Nē, nē, nāc stāvēt uz maniem pleciem, jo tu esi veca, bet es – jauna.”
“Nē, nē,” viņa iebilst, “viss ir tieši tā, kā tam jābūt.”

Un es redzu, ka viņa stāv uz pleciem vēl sirmākai večai, kura stāv uz pleciem sievietei, kura, ietērpusies krāšņā apmetnī, stāv uz pleciem citai dvēselei, kura stāv uz pleciem..

Es noticēju vecās sievas vārdiem: tā ir mana nolemtība – pasaku teicējas valodu man dāvā priekšgājēju spēks un gara dotības.

 

/ “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” /

 

 

*Upe zem upes (no spāņu val.)

How strange is to be anything at all.

Sometimes you’re 23 and standing in the kitchen of your house making breakfast and brewing coffee and listening to music that for some reason is really getting to your heart. You’re just standing there thinking about going to work and picking up your dry cleaning. And also more exciting things like books you’re reading and trips you plan on taking and relationships that are springing into existence. Or fading from your memory, which is far less exciting. And suddenly you just don’t feel at home in your skin or in your house and you just want home but “Mom’s” probably wouldn’t feel like home anymore either. There used to be the comfort of a number in your phone and ears that listened everyday and arms that were never for anyone else. But just to calm you down when you started feeling trapped in a five-minute period where nostalgia is too much and thoughts of this person you are feel foreign. When you realize that you’ll never be this young again but this is the first time you’ve ever been this old. When you can’t remember how you got from sixteen to here and all the same feel like sixteen is just as much of a stranger to you now. The song is over. The coffee’s done. You’re going to breathe in and out. You’re going to be fine in about five minutes.

-Winter of the air

Brīdis, kad grāmatu lasīšana uzvarējusi vēlmi rakstīt.

Tagad gan, prieki  beigušies, ar kafiju atpakaļ pie grāmatas, kas grauj manu pašapziņu (Ievads socioloģijā)

Skaistāko rudens dziesmu nerādīšu.šodien.

Have a wonderful day.

Paula

Es labprāt teiktu: Imants Ziedonis ir mans.

“Kāpēc tauriņi laižas tieši uz puķēm? Kāpēc tie nevarētu nolaisties uz, piemēram, manis? Ha! Atkal viens tikko uzlaidās uz kaut kādas puķes, pie tam puķes- viduvējības, nevis uz kādas- greznās. Nu, labi. Es varbūt neesmu tik košs, toties esmu liels. Bet varbūt principiāli tie negrib ielaisties ar tādiem, kā es – homo sapieniem?”

Bet kurš kuram sāka nepatikt pirmais – Imants taureņiem vai taureņi Imantam – gan paliks nezināms.

Iespējams, Ziedonim pie mājas bija smuka puķudobe, kur taureņiem ļoti patika nolaisties. Un, iespējams, skaistās dobes dēļ taureņi mīlēja Imantu.

Man liekas, ka arī Imants Ziedonis savu dzīvi ir veidojis tā, ka tā no viņa neko neprasa. Bet Ziedoni mēs nevaram pieņem tikai ar pasakām. Viņš ir dzejnieks, mūsu tautas dzejnieks. Viņš dzeju padara baltu, tīru, koptu. Caur Ziedoņa dzeju es varu vairāk ieiet sevī, izprast sevi, savas ilgas, jūtas. Es taču ilgojos pēc kaut kā cēla, skaista, lasot dzeju.

Imants Ziedonis ir jāmīl, jāizprot, jo citādāk viņa domas pavedienu nav iespējams pārķert. Tad ir grūti saņemt tās vērtības, kuras, piemēram, dod epifānijas. Lielākoties cilvēks uzpošas tikai tādēļ, lai izrādītos apkārtējiem. Bet tas nav vajadzīgs, jo pēc mēneša tāpat aizmirsīs, kādas firmas bikses tu biji vilcis.

Es labprāt teiktu: “Ziedonis ir mans.” Bet vai tā var teikt? Nē. Imants Ziedonis pieder mums visiem, visai mūsu tautai. Ar saviem darbiem viņš ienāk katra sirdī un dvēselē.Image

Sentiments. Nolādētais sentiments.

Patiesības vai pareizās dzīves meklētāja.

  Gads nu jau būs apkārt kopš mazliet apgrozos šajā sabiedrībā. Sākumā doma bija, nu katru dienu rakstīšu tik, bet nu paredzēt uz priekšu, bezjēdzīgi.

  Prieks un bailes vienlaicīgi par pēdējo brīvo vasaru, kas būs tālāk, kā, kur, ko mācīšos. es neizprotu nenoteiktību. gan lielos, gan mazos mērogos

Visu savu apzināto skolas dzīvi esmu pavadījusi ar pārliecību, ka mani interesē karjeras kāpnes, naudas pelnīšana, bla bla bla, izrādās, ka tā viss nav.

Izrādās, ka tev ir jānonāk kādā konkrētā dzīves situācijā, kura tevi saved kopā ar konkrētiem cilvēkiem, kuriem ir konkrētas pasaules izpratnes idejas. Tu nonāc dažādu dilemmu priekšā, lai saprastu, ka tas viss ir tikai acu aizmālēšanai, kas patiesībā tevi interesē ir pavisam citas lieta. Un, protams, ka tu to saproti jau agrāk, piemēram, kad noskaties skaisto filmu par nāvi, taču tu atkal meties iekšā savā iedomu pasaulītē, ar iedomu vajadzībām un to kodolu aizmirsti.

Taču dažreiz es vēlētos kaut varētu būt tikai mazs bērns. Tad, kad dzīve kļuva grūta varēja izlikties. Es vēlētos atgriezties tajos laikos, kad Ziemassvētku vecītis eksistēja, kad tētis bija vienīgais vīrietis, kuru esmu nobučojusi. Kad Disnejlande bija labākā vieta pasaulē un kad lielākā problēma bija iemācīties uzrakstīt savu vārdu. Un cilvēki nemainījās, draugi bija vienmēr tie kas ir. Ikreiz kad jutos slikti vai kas sāpēja varēja aizskriet pie mammas un viss atkal bija kārtībā. Es gribētu nejust to pasaules nodevību un cilvēku nežēlastību.

“es gribētu būt rakstnieks. es gribētu būt pilots. es gribētu būt pārdevējs. es gribētu būt dīdžejs. es gribētu būt arhitekts. es gribētu būt mūziķis. es gribētu būt jurists. es gribētu būt fotogrāfs. es gribētu būt žurnālists. es varētu zvejot zivis Portugālē vai grābt lapas Ņujorkā, mācīties Dānijā vai ceļot pa pasauli. es varētu uzskaitīt pat simtiem profesiju, kas es gribētu būt tā vietā, lai iestātos augstskolā ķekša pēc.

es zinu arī, ka es negribētu būt fiziķis, skolotājs, ārsts, arī ne politiķis, vismaz pie patreizējās sabiedrības. es negribētu būt vēl daudz kas.

bet galvenais, ka es skaidri zinu un redzu, kas vēlos būt un tādā virzienā eju jau gadiem. nesakiet man, ka jums nav interešu un jūs nevarat atrast sev virzienu.

Tev ir miljoniem izvēļu, miljoniem iespēju. Tev vajag tikai izvēlēties virzienu.

Latvija ir sasodīti maza un te ir iespējams pilnīgi jebkas. jebkurš cilvēks ir sasniedzams viena, divu kontaktu attālumā. šī nav Amerika vai Indija, kur izsisties līdz augšai var būt nereāli.

viss ir iespējams. izvēlies virzienu un ej. ja nepatiks – virzienu vienmēr var mainīt.” (Izgriezums no  7Guru raksta)

Un tā nu pirmā lieta, ko apgūt, nevari būt labs visiem. Ja esi pārliecināts, ka vari kaut ko izdarīt līmenī, tad dari. Esmu šai ziņā dabūjusi ne mazums zilumu un punu līdz sapratu, ar ko lieliski spēju tikt galā pati un kurā brīdī jāpiesaista citi.

  Es neesmu rakstniece. Nemaz negribu un nemaz netaisos. Lai gan..es vēlos rakstīt patiesību, klaju patiesību. Pliku kā tikko pat uzsmērētu maizi. Tai ir tikai mazliet sviesta. Patiesību. Apkārtejošu, bez jebkādas jēgas. Patiesību, kurai nav nekāda sakara ar īsto patiesību, bet tā ir patiesība. Patiesi muldēšu. Var jau arī patiesi muldēt. Patiesības muldētāja. Man riebjas plāni, pareizīgums, un it īpaši rakstīt noteiktā stilā. Nerakstīšu par kaut ko vienu.Rakstīšu par kaut ko apkārt. Citādi nav jēgas. Nav jēgas rakstīt par kautko noteiktu, ja pasaulē ir tik daudz nenoteiktā. Es tā varētu muldēt mūžīgi.

Šim ierakstam nav patiesības devas. Jo patiesība nemaz neeksistē. Es nerakstīšu melus un arī patiesību, nē.

Paula

 

little talks