Nedusmojieties, ka ārā ir sniegs, nav nepiemērotu laika apstākļu.

Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
Aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
Kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
Izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
Saulīte balta, kad skatās tev vaigā!

un nepaslīdiet uz ledus, kad lecat no šūpolēm!

Priecīgas Lieldienas!

Es labprāt teiktu: Imants Ziedonis ir mans.

“Kāpēc tauriņi laižas tieši uz puķēm? Kāpēc tie nevarētu nolaisties uz, piemēram, manis? Ha! Atkal viens tikko uzlaidās uz kaut kādas puķes, pie tam puķes- viduvējības, nevis uz kādas- greznās. Nu, labi. Es varbūt neesmu tik košs, toties esmu liels. Bet varbūt principiāli tie negrib ielaisties ar tādiem, kā es – homo sapieniem?”

Bet kurš kuram sāka nepatikt pirmais – Imants taureņiem vai taureņi Imantam – gan paliks nezināms.

Iespējams, Ziedonim pie mājas bija smuka puķudobe, kur taureņiem ļoti patika nolaisties. Un, iespējams, skaistās dobes dēļ taureņi mīlēja Imantu.

Man liekas, ka arī Imants Ziedonis savu dzīvi ir veidojis tā, ka tā no viņa neko neprasa. Bet Ziedoni mēs nevaram pieņem tikai ar pasakām. Viņš ir dzejnieks, mūsu tautas dzejnieks. Viņš dzeju padara baltu, tīru, koptu. Caur Ziedoņa dzeju es varu vairāk ieiet sevī, izprast sevi, savas ilgas, jūtas. Es taču ilgojos pēc kaut kā cēla, skaista, lasot dzeju.

Imants Ziedonis ir jāmīl, jāizprot, jo citādāk viņa domas pavedienu nav iespējams pārķert. Tad ir grūti saņemt tās vērtības, kuras, piemēram, dod epifānijas. Lielākoties cilvēks uzpošas tikai tādēļ, lai izrādītos apkārtējiem. Bet tas nav vajadzīgs, jo pēc mēneša tāpat aizmirsīs, kādas firmas bikses tu biji vilcis.

Es labprāt teiktu: “Ziedonis ir mans.” Bet vai tā var teikt? Nē. Imants Ziedonis pieder mums visiem, visai mūsu tautai. Ar saviem darbiem viņš ienāk katra sirdī un dvēselē.Image

Sentiments. Nolādētais sentiments.

Patiesības vai pareizās dzīves meklētāja.

  Gads nu jau būs apkārt kopš mazliet apgrozos šajā sabiedrībā. Sākumā doma bija, nu katru dienu rakstīšu tik, bet nu paredzēt uz priekšu, bezjēdzīgi.

  Prieks un bailes vienlaicīgi par pēdējo brīvo vasaru, kas būs tālāk, kā, kur, ko mācīšos. es neizprotu nenoteiktību. gan lielos, gan mazos mērogos

Visu savu apzināto skolas dzīvi esmu pavadījusi ar pārliecību, ka mani interesē karjeras kāpnes, naudas pelnīšana, bla bla bla, izrādās, ka tā viss nav.

Izrādās, ka tev ir jānonāk kādā konkrētā dzīves situācijā, kura tevi saved kopā ar konkrētiem cilvēkiem, kuriem ir konkrētas pasaules izpratnes idejas. Tu nonāc dažādu dilemmu priekšā, lai saprastu, ka tas viss ir tikai acu aizmālēšanai, kas patiesībā tevi interesē ir pavisam citas lieta. Un, protams, ka tu to saproti jau agrāk, piemēram, kad noskaties skaisto filmu par nāvi, taču tu atkal meties iekšā savā iedomu pasaulītē, ar iedomu vajadzībām un to kodolu aizmirsti.

Taču dažreiz es vēlētos kaut varētu būt tikai mazs bērns. Tad, kad dzīve kļuva grūta varēja izlikties. Es vēlētos atgriezties tajos laikos, kad Ziemassvētku vecītis eksistēja, kad tētis bija vienīgais vīrietis, kuru esmu nobučojusi. Kad Disnejlande bija labākā vieta pasaulē un kad lielākā problēma bija iemācīties uzrakstīt savu vārdu. Un cilvēki nemainījās, draugi bija vienmēr tie kas ir. Ikreiz kad jutos slikti vai kas sāpēja varēja aizskriet pie mammas un viss atkal bija kārtībā. Es gribētu nejust to pasaules nodevību un cilvēku nežēlastību.

“es gribētu būt rakstnieks. es gribētu būt pilots. es gribētu būt pārdevējs. es gribētu būt dīdžejs. es gribētu būt arhitekts. es gribētu būt mūziķis. es gribētu būt jurists. es gribētu būt fotogrāfs. es gribētu būt žurnālists. es varētu zvejot zivis Portugālē vai grābt lapas Ņujorkā, mācīties Dānijā vai ceļot pa pasauli. es varētu uzskaitīt pat simtiem profesiju, kas es gribētu būt tā vietā, lai iestātos augstskolā ķekša pēc.

es zinu arī, ka es negribētu būt fiziķis, skolotājs, ārsts, arī ne politiķis, vismaz pie patreizējās sabiedrības. es negribētu būt vēl daudz kas.

bet galvenais, ka es skaidri zinu un redzu, kas vēlos būt un tādā virzienā eju jau gadiem. nesakiet man, ka jums nav interešu un jūs nevarat atrast sev virzienu.

Tev ir miljoniem izvēļu, miljoniem iespēju. Tev vajag tikai izvēlēties virzienu.

Latvija ir sasodīti maza un te ir iespējams pilnīgi jebkas. jebkurš cilvēks ir sasniedzams viena, divu kontaktu attālumā. šī nav Amerika vai Indija, kur izsisties līdz augšai var būt nereāli.

viss ir iespējams. izvēlies virzienu un ej. ja nepatiks – virzienu vienmēr var mainīt.” (Izgriezums no  7Guru raksta)

Un tā nu pirmā lieta, ko apgūt, nevari būt labs visiem. Ja esi pārliecināts, ka vari kaut ko izdarīt līmenī, tad dari. Esmu šai ziņā dabūjusi ne mazums zilumu un punu līdz sapratu, ar ko lieliski spēju tikt galā pati un kurā brīdī jāpiesaista citi.

  Es neesmu rakstniece. Nemaz negribu un nemaz netaisos. Lai gan..es vēlos rakstīt patiesību, klaju patiesību. Pliku kā tikko pat uzsmērētu maizi. Tai ir tikai mazliet sviesta. Patiesību. Apkārtejošu, bez jebkādas jēgas. Patiesību, kurai nav nekāda sakara ar īsto patiesību, bet tā ir patiesība. Patiesi muldēšu. Var jau arī patiesi muldēt. Patiesības muldētāja. Man riebjas plāni, pareizīgums, un it īpaši rakstīt noteiktā stilā. Nerakstīšu par kaut ko vienu.Rakstīšu par kaut ko apkārt. Citādi nav jēgas. Nav jēgas rakstīt par kautko noteiktu, ja pasaulē ir tik daudz nenoteiktā. Es tā varētu muldēt mūžīgi.

Šim ierakstam nav patiesības devas. Jo patiesība nemaz neeksistē. Es nerakstīšu melus un arī patiesību, nē.

Paula

 

little talks